JŪRNIEKU SIEVAS: DZīVE STARP KLĀTBŪTNI UN PROMBŪTNI
Kad domājam par jūrnieku, iedomājamies, iespējams, romatizētu versiju par Popeye¹ tēlu. Taču aiz katra jūrnieka mājās paliek ģimene, kas dzīvo īpašā ritmā. Līdz pat mēnešiem ilga šķiršanās mijas ar nenovērtējamiem kopā būšanas periodiem, daļai arī būšanu vientuļā vecāka lomā. Šāds ģimenes un attiecību modelis rada ne tikai izaicinājumus, bet arī unikālas iespējas personīgajai izaugsmei. Vai jūrnieka sievas dzīvesveidu izvēlas īpaši stipras sievietes, vai šis spēks rodas duālās dzīves rezultātā? Pašas pieredzes iedvesmota, psiholoģe Ieva Landmane pētīja jūrnieku sievu ikdienu partnera prombūtnē un klātbūtnē, viņu atmiņas par pagātni un priekšstatus par nākotni.
Prombūtne rada lielāku stresu, taču arī veicina izaugsmi
Nav pārsteigums, ka pētījumi par jūrnieku sievām dažādās pasaules valstīs uzrāda – partnera prombūtnes laikā stress ir augstāks². Sievietēm bieži vienām jārisina ikdienas pienākumi, jāpieņem lēmumi un jāuzņemas lielāka atbildība par ģimeni. Daudzām pietrūkst arī emocionālais atbalsts, ko sniedz partnera klātbūtne, tāpēc zināms stresa pieaugums ir objektīvi sagaidāms. Arī no attiecību kvalitātes var būt atkarīgs, kuru posmu sieviete uzskata par savu normālo dzīvi un kurā uztver vairāk stresa – partnera prombūtnē vai klātbūtnē. Tomēr, šī pētījuma rezultāti parādīja ko interesantu – atšķirība starp stresu partnera prombūtnē un klātbūtnē nebija tik liela, kā varētu gaidīt. Drīzāk sievietes, kas novērtēja augstu stresu partnera prombūtnē, to novērtēja augstu arī partnera klātbūtnē, un otrādi, kas rosina domāt par kāda vidutāja lomu stresa uztverē.
Autonomija – draugs, nevis ienaidnieks, arī attiecību apmierinātībā
Viens no nozīmīgākajiem pētījuma atklājumiem bija autonomijas loma. Autonomija ir sajūta, ka tu pats vadi savu dzīvi un pieņem lēmumus saskaņā ar savām vērtībām. Un sievietes, kuras jutās patstāvīgākas un pārliecinātākas par savām izvēlēm, kopumā piedzīvoja mazāku stresu! Turklāt šī saistība bija īpaši izteikta periodos, kad partneris bija mājās, kas var šķist paradoksāli. Varētu šķist, ka autonomija ir svarīga tieši partnera prombūtnes laikā, kad jāuzņemas visi sadzīves pienākumi, un ka klātbūtnē drīzāk gaidāmi konflikti dēļ autonomijas ierobežojumiem kopīgā lēmumpieņemšanā. Taču spēja saglabāt savu neatkarību, identitāti un ierasto dzīves ritmu pozitīvi ietekmē ne tikai pašsajūtu, bet arī attiecību kvalitāti. Sievietes, neatsakoties no savām interesēm, draugiem vai mērķiem arī partnera klātbūtnes laikā, biežāk jūtas apmierinātas gan ar sevi, gan attiecībām, un izsaka optimistiskākas prognozes arī par attiecību nākotni.
“Tāpat kā autonomija ir nozīmīgs resurss stresa pārvarēšanā, tā prāts var izmantot ”kognitīvus trikus”, lai saglabātu attiecību stabilitāti.”
Vai mēs atceramies pagātni tādu, kāda tā bija, un prognozējam nākotni precīzi?
Pētījums atklāja ko ļoti cilvēcīgu. Cilvēki ne vienmēr objektīvi atceras savu pieredzi! Pētījumā jūrnieku sievas partnera klātbūtnes periodus atcerējās kā nedaudz stresainākus, nekā tie bija, bet nākotni vērtēja cerīgāk, prognozējot mazāku stresu, nekā vēlāk piedzīvoja. Savukārt, partnera prombūtnes periodi, gluži pretēji, tika vērtēti daudz reālistiskāk, iespējams, jo dominē vairāk praktiski jautājumi un ikdienas pienākumi. Šī tendence nav raksturīga tikai jūrnieku ģimenēm. Atmiņas par pagātni un priekšstati par nākotni nav pilnīgi objektīvi – tos ietekmē tas, kā jūtamies un domājam konkrētajā brīdī. Domājot par partnera klātbūtni prombūtnes periodos, mainās skatījums tieši uz kopā būšanas periodiem. Šādas nelielas kļūdas ir raksturīgas cilvēka psihes darbībai, kas, iespējams, palīdz saglabāt cerību un uzturēt pozitīvu skatījumu uz attiecību nākotni. Ilgtermiņa laulību pētījumi apstiprina, ka partneri mēdz pārveidot skatījumu uz pagātni, tā veicinot pārliecību, ka attiecības laika gaitā kļūst arvien stiprākas [3].
Varbūt neliela idealizācija nemaz nenāk par sliktu
Aplūkojot stresa, autonomijas, atmiņu un nākotnes prognožu mijiedarbību, kļuva skaidrāks, kas palīdz uzturēt stabilas attiecības. Neskatoties uz regulārām šķiršanās un satikšanās reizēm, jūrnieku sievu apmierinātība ar attiecībām kopumā saglabājās augsta un nemainīga. Turklāt tās, kuras bija vairāk apmierinātas ar attiecībām, uz partnera klātbūtnes periodiem nākotnē raudzījās cerīgāk. Tas liek domāt, ka pozitīvs nākotnes skatījums uz attiecībām var palīdzēt uzturēt emocionālo tuvību arī ilgstošas prombūtnes apstākļos. Protams, tas neatceļ attiecību pamatus – liela loma attālinātu attiecību apmierinātībā ir godīgai pienākumu sadalei, savstarpējam novērtējumam, ne tikai sarunu biežumam, bet arī kvalitātei, īpaši atšķirtības periodos. Taču –
“pētījums liek domāt, ka attiecības palīdz uzturēt ne tikai tas, kā tās piedzīvojam, bet arī tas, kā tās atceramies un kādas cerības ar tām saistām nākotnē.”
Ko no jūrnieku sievām var mācīties ikviens?
Lai gan pētījums veikts jūrnieku sievām, iegūtās atziņas ir daudz plašākas. Pirmkārt, stress ir normāla reakcija uz sarežģītiem apstākļiem, un var būt psiholoģiskās noturības treniņš, ja nepārsniedz indivīda spējas un resursus to pārvarēt. Otrkārt, autonomija kā spēja pieņemt patstāvīgus lēmumus un saglabāt savu identitāti palīdz labāk tikt galā ar dzīves izaicinājumiem un pozitīvi ietekmē arī attiecības. Treškārt, mūsu atmiņas un nākotnes prognozes nav pilnīgi objektīvas, un tas ir normāli. Mēs mēdzam neobjektīvi atcerēties pagātni un idealizēt nākotni, un tieši tas palīdz saglabāt optimismu, cerību un emocionālo līdzsvaru arī sarežģītos periodos un attiecību brīžos.
Visbeidzot, pētījums atgādina, ka ģimenes ar regulāru partnera prombūtni nav jāuzlūko tikai caur grūtību prizmu. Tā ir unikāla un izaicinoša vide, kurā attīstās stresa noturība, patstāvība un spēja pielāgoties pārmaiņām. Daudzām jūrnieku sievām partnera prombūtne nav tikai pārbaudījums – tā kļūst par pieredzi, kas palīdz atklāt savu iekšējo spēku, un ļauj uzplaukt personīgajai autonomijai. Tomēr, ja zini kādu, kas šobrīd gaida partnera atgriešanos, vai jūti, ka pašas resursi sāk izsīkt, atceries – lai arī daudzas jūrnieku sievas ir pieradušas tikt galā pašas – patiesu spēku veido arī atbalsts un rūpes par sevi.[1] Popeye the Sailor (latv. Jūrnieks Popeye) ir populārs komiksu un animācijas tēls, kas pirmoreiz parādījās 1929. gadā un kļuva pazīstams ar savu pārcilvēcisko spēku pēc spinātu ēšanas.
[2] Kā minēts Landmane 2024, 2026: Galam, 2018; Hagmark-Cooper, 2012; Katsounis et al., 2020; Nittari et al., 2024; Sablas, 2017; Slišković & Juranko, 2019; Thomas et al., 2003, 2009; Toygar et al., 2023; Yur & Nas, 2012 u.c.
[3] Kā minēts Landmane 2026: Karney & Coombs, 2000; Majzoobi & Forstmeier, 2022; Peetz et al., 2022.